Laiks skrien nemanāmi, bet atmiņas paliek tik dzīvas, it kā viss būtu noticis vakar. Mūziķis Arnis Mednis, kurš savulaik ar savu harizmu un enerģiju iekaroja skatuves un klausītāju sirdis, šobrīd uz dzīvi raugās no pilnīgi citas perspektīvas. Viņa vārds Latvijas mūzikas vēsturē uz visiem laikiem paliks ierakstīts zelta burtiem, pateicoties leģendārajai grupai Odis un neaizmirstamiem skatuves mirkļiem. Tomēr šodienas realitāte ir pavisam cita, un par to runāt atklāti prasa milzu drosmi.
Pārdzīvotie veselības pārbaudījumi un smagais insults uzlicis savu zīmogu uz visu turpmāko mūziķa ikdienu. Brīdī, kad Arnis klausās savus agrākos ierakstus un jaunības dienu veikumus, viņam nākas saskarties ar sāpīgu patiesību – spēja brīvi dziedāt un izpausties ar balsi ir neatgriezeniski zaudēta. Klausoties pašam savas vecās dziesmas, viņš reizēm pats sev pasmaida un nosaka frāzi, kas izskan ar dziļu pašironiju un skumjām pēc zudušā laika. Šī apziņa, ka pagātnes spožums vairs neatgriezīsies tādā pašā formā, ir smags pārbaudījums jebkuram māksliniekam, kurš reiz dedzinājis sevi uz skatuves līdz pašiem pamatiem.
Atceroties trauksmainos grupas Odis laikus, Arnis prātā atgriežas pie vecā dzīvokļa Brīvības ielā, kurš kalpoja par epicentru naktīm, kas stiepās līdz pat rīta gaismai. Toreiz viss šķita iespējams, enerģija plūda pāri malām, un radošā bohēma gāja roku rokā ar pārdrošiem plāniem. Mūziķis atklāti atzīst, ka daudzi viņa laikabiedri un talantīgie kolēģi ir aizgājuši priekšlaicīgi tieši pārmērīgas bohēmas un neveselīgu paradumu dēļ. Viņš ar pateicību raugās uz tiem piemēriem, kuri spēja laikus apstāties un saglabāt skaidru prātu. Šodien viņa ikdiena rit mierīgākā gultnē, kur lielāko prieku sagādā mazas lietas, daba un tuvu cilvēku klātbūtne, taču sarunas par zaudēto balsi vienmēr atstāj kamolu kaklā un liek aizdomāties par to, cik trausls ir cilvēka liktenis.
