Rīgas kultūras un mūzikas cienītājus pārņēmis patiess šoks un dziļas skumjas, jo viena no pilsētas spilgtākajām un iemīļotākajām mākslas mekām – džeza klubs un kultūras telpa “M/Darbnīca” – ir spraiga lēmuma priekšā. Sešu pastāvēšanas gadu laikā šī vieta Aristīda Briāna ielā 9 no neliela entuziastu patvēruma bija izaugusi par starptautiski atzītu Latvijas džeza un mūsdienu mākslas centru, kurā ik vakaru valdīja unikāla brīvības un radošuma gaisotne. Taču tagad šai nozīmīgajai ērai ir pienācis neizbēgams un negaidīts punkts, atstājot daudzus apmeklētājus un pašus māksliniekus nesaprašanā un apjukumā.

Kluba radošā direktore Maija Lāce neslēpj savas atklātās un smagās sajūtas par notiekošo transformāciju. Viņa nesenā un emocionālā sarunā atzina, ka tieši šajā brīdī bija radusies tā īstā un pilnīgā sajūta, ka visa komanda var beidzot sākt strādāt pa īstam, bez nebeidzamiem traucēkļiem un blakus šķēršļiem. Gadiem ilgais un nenogurdināmais darbs bija devis savus saldos augļus, izveidojot stabilu pamatu, pulcējot izcilākos vietējos un ārvalstu mūziķus un radot vietu, kur satikties māksliniekiem, aktieriem un džeza mīļotājiem. Bija pabeigti apjomīgi uzlabojumi, noslīpēta katra smalkākā detaļa un izstrādāta skaidra nākotnes vīzija.
Diemžēl telpu pameta un līdzšinējā adrese paliek pagātnē. Briāna ielas pagalms un vēsturiskās sienas, kas pieredzējušas simtiem kaislīgu koncertu, aizraujošu improvizāciju session, izstāžu atklāšanu un neaizmirstamu sarunu līdz pat rītausmai, vairs nepiederēs šai unikālajai Rīgas kultūras vietai. Šis negaidītais pagrieziens liek daudziem uzdot jautājumus par to, kāpēc tik plaukstošai un iemīļotai vieta ir jāpamet savas mājas tieši tajā mirklī, kad sasniegts visaugstākais profesionālais un radošais līmenis.
Maija Lāce norāda, ka, par spīti visam, komandā un pašā “M/Darbnīcas” garā joprojām dzirksteļo spēks un vēlme turpināt radīt. Kaut arī šīs ēras beigas Aristīda Briāna ielā atstāj neizdzēšamu nospiedumu Rīgas naktstauriņu un džeza gardēžu sirdīs, “M/Darbnīca” meklēs jaunus ceļus un iespējas, lai saglabātu to īpašo enerģiju un māksliniecisko brīvību, ko viņi spējuši izlolot un dāvināt savai pilsētai sešu gadu garumā.