Latvijas mūzikas skatuves spilgtākās un neatkārtojamākās zvaigznes nesen ir atvērušas savu sirdi un dalījušās ar visdziļākajām pārdomām par savu nākotni, kas liek aizdomāties ikvienam viņa kvēlākajam pielūdzējam. Kad runa nonāk līdz jautājumam par skatuves mūžu un to, cik ilgi vēl viņš plāno priecēt klausītājus ar savu klātbūtni, Andris Ērglis neslēpj savus tālejošos un ambiciozos plānus, vienlaikus nosaucot to vienīgo un nepielūdzamo iemeslu, kura dēļ viņš bez vilcināšanās būtu gatavs nolikt mikrofonu un uz visiem laikiem pārtraukt dziedāt.
Mūziķis ar smaidu un humora dzirksteli acīs atzīst, ka viņa plāni ir pat ļoti grandiozi un viņš labprāt svinētu pat simto jubileju uz skatuves, gluži kā leģendāri skatuves grandi, kuru gaitām līdzi seko visa valsts. Tomēr aiz šī vieglā un pozitīvā skatījuma slēpjas pavisam reāla un godīga pašapziņa. Andris atklāti pauž, ka viņa lielākā robežšķirtne ir paša fiziskais un emocionālais spēks – brīdī, kad viņš sajutīs, ka organisms vairs netur līdzi un enerģija izsīkst, viņš pats pieliks punktu savai aktīvajai dziedātāja karjerai.
Viņš nekad nevēlas kļūt par skatuves ēnu, kas turas pie mikrofona aiz ieraduma vai bailēm no vientulības. Šobrīd gan par to nav ne miņas, jo mākslinieks ar lepnumu atceras savu zelta dziesmu „Ripoja akmens”, kas joprojām ir viņa vizītkarte un nepārspējams tautas mīlestības apliecinājums, dēļ kuras daudzi klausītāji viņu pazīst un atpazīst uz ielas jau no pirmajām notīm. Mūziķis neslēpj gandarījumu par to, ka viņa daiļrade ir atstājusi neizdzēšamu nospiedumu latviešu sirdīs, un cer, ka ikvienam solistam dzīvē ir lemts piedzīvot vismaz vienu šādu nepārejošu hitu, kas pārdzīvo gadus un paaudzes.
