Gadiem ilgi tas šķita kā pilnīgi neiespējams sapnis, par kuru skaļi runāt drīkstēja tikai visdrosmīgākie optimisti. Latvijas sieviešu volejbola valstsvienība, kas ilgstoši slīga aizmirstībā un mīņājās pa Eiropas sporta pašu tālāko perifēriju, beidzot ir paveikusi neticamo. Pārvarot hronisku resursu deficītu, akūtu spēlētāju trūkumu un nebeidzamu sāpīgu triecienu sēriju, mūsu dāmas ir izcīnījušās ceļu uz gaismu. Šoruden Latvijas volejbola izlase pirmo reizi kopš tālā 1997. gada atkal lepni spēlēs Eiropas čempionāta finālturnīrā, ierakstot savus vārdus vēsturē un noslēdzot vienu no pašām satriecošākajām un iedvesmojošākajām transformācijām, kādu vien Latvijas komandu sports jebkad ir pieredzējis.
Laukumā un ārpus tā valdījusī bezcerība tagad ir pārvērtusies par nevaldāmu eiforiju. Izlases spožākā zvaigzne un neapstrīdamā līdere Marta Kamēlija Levinska šo lielo un vēsturisko turnīru gaida ar patīkamu satraukumu krūtīs, labi apzinoties, cik smags un ērkšķains ceļš līdz šim mirklim ir bijis jānoiet katrai komandas meitenei.
Lai patiesi izprastu šā brīnumainā pavērsiena mērogu, ir jāatskatās pagātnē. Savulaik Latvijas sieviešu volejbols lepni stāvēja līdzās kontinenta spēcīgākajām vienībām, piedaloties 1993., 1995. un 1997. gada Eiropas čempionātu finālturnīros. Taču pēc šī zeltainā perioda sākās stāvs, ilgstošs un neticami sāpīgs kritums lejup. Kad Latvija atguva neatkarību, valsts labākās un talentīgākās volejbolistes devās meklēt laimi un profesionālos līgumus ārzemju klubos, taču dažādu šķēršļu dēļ ne vienmēr spēja un varēja nākt palīgā valstsvienībai. Konkurence strauji saruka, spēlētāju rezerve izsīka ar katru gadu, un sieviešu volejbols mūsu valstī soli pa solim pārvērtās par pusamatieru līmeņa nodarbi, kurā valdīja entuziasms, nevis profesionāli apstākļi.
Sausā un nepielūdzamā oficiālā statistika atklāj absolūti nežēlīgu un dramatisku ainu, kas savulaik lika nolaist rokas pat uzticamākajiem līdzjutējiem. Laika posmā no 2014. gada maija līdz pat 2022. gada augustam Latvijas sieviešu izlase piedzīvoja prātam neaptveramu melno sēriju — 37 zaudējumus pēc kārtas. Tie bija astoņi gadi, pilni ar vilšanos, rūgtumu un sajūtu, ka izkļūt no šī apburta loka vairs nav iespējams. Taču tieši tad, kad šķita, ka cerība ir galīgi dzisusi, komanda atrada spēku celties kā fēnikss no pelniem, lai atgrieztu Latvijai volejbola lepnumu.
