Bijusī Valsts policijas preses sekretāre Ieva Rekšņa atklāj savas dvēseles tumšākās lappuses un atmiņas, kuras daudziem joprojām liek drebēt. Viņa atklāti runā par to, kā sadzīvot ar smago zaudējumu pēc tam, kad viņas vīrs, leģendārais bijušais Valsts policijas priekšnieks un Iekšlietu ministrijas valsts sekretārs Juris Rekšņa, pirms trim gadiem pēkšņi devās mūžībā. Šīs attiecības Ieva atceras ar milzīgu siltumu, atzīstot, ka mājās un personīgajā dzīvē Juris bija īsts romantiķis, turpretī dienestā un darba vidē — bezkompromisa profesionālis ar lielo burtu, kurs atdeva sevi visu dienestam.
Attiecību stāsts starp Ievu un Juri nebija tikai parasta laulība. Tas bija stāsts par diviem cilvēkiem, kuru ikdiena bija cieši saistīta ar bīstamo policijas darbu un valsts drošību. Jurim darbs vienmēr bija pirmajā vietā, un saspringtais dienesta režīms bieži vien nozīmēja negulētas naktis, nemitīgus izsaukumus un milzīgu stresa devu. “Tāds ir darbs policijā — to ir ļoti grūti neņemt pie sirds,” atzīst Ieva, pārdomājot vīra pāragro aiziešanu. Svārstoties starp bezgalīgo atbildību pret valsti un mājās valdošo maigumu, Juris mācēja radīt īpašu drošības sajūtu savai ģimenei, lai cik skarbi vēji pūstu viņa darba ikdienā.
Tagad, atrodoties pensijā un cenšoties sadziedēt sirds brūces, Ieva atkal pievērsusies sen aizmirstiem hobijiem. Viņa no jauna atklājusi adīšanu — nodarbi, kas viņai palīdz sakārtot domas un sniedz iekšēju mieru. Tomēr atmiņas par pagātni joprojām ir dzīvas. Atskatoties uz trauksmainajiem deviņdesmitajiem gadiem, kad policijas tēls valstī neatsprādzami saistījās tieši ar Rekšņu uzvārdu, Ieva atceras laikus, kad ielās valdīja reālas šausmas un noziegumi pārsteidza pat visu redzējušus izmeklētājus.
Atmācot atmiņā skarbos 90. gadus, Ieva stāsta par noziegumiem, kas satricināja visu sabiedrību. Viņa spilgti atceras baiso gadījumu Eksporta ielā, kur mātei un mazam bērnam gultā tika izgrieztas sirdis. Visā Rīgā valdīja panika, ka pilsētā parādījies bīstams maniaks. Rekšņa atminas arī kuriozus un skarbas mācības no preses dienesta ikdienas — kā pēc paziņojuma sniegšanas teātra balles laikā vakarkleitā laikraksti viņu saukuši par “policijas madāmu”, kas melo sabiedrībai, lai gan vēlāk izmeklēšana pierādīja viņas taisnību.
Šodien, salīdzinot atmiņas ar pašreizējo situāciju, Ieva uzsver, ka Latvija un Rīga ir kļuvusi nesalīdzināmi drošāka. Vecie laiki ar ielu laupīšanām un “gop-stop” paņēmieniem ir pagātnē. Taču atmiņas par vīru Juri un kopā pārdzīvotajiem bīstamajiem gadiem paliek uz visiem laikiem.
