Visas tautas iemīļotā un neaizmirstamā skaņdarba Dūdieviņš pirmā izpildītāja Ilona Bāliņa savulaik apbūra ikvienu klausītāju ar nepārspējami zemu, samtainu un neticami dziļu balss tembru. Šī unikālā balss skanēja tā, it kā plūstu no pašiem cilvēka dvēseles dziļumiem, atstājot neizdzēšamas pēdas ikviena klausītāja sirdī. Tomēr, neskatoties uz milzīgo klausītāju mīlestību un spilgto talantu, mākslinieces balss no lielās skatuves pēdējo reizi izskanēja tālajā 1984. gadā, liekot daudziem uzdot jautājumu, kāpēc tik spilgta zvaigzne pēkšņi pazuda no prožektoru gaismām.
Viņai bija visa pasaule priekšā, kad tikai piecpadsmit gadu vecumā meitene kļuva par īstu muzikālo fenomenu. Tomēr viņas unikalitāte un izcilais talants nebija nekāda nejaušība, jo mūzikas dāvana viņai tika ielikta jau šūpulī. Ilonas māte bija leģendārā Aino Bāliņa, kura piecdesmito gadu izskaņā un sešdesmitajos gados valdīja pār Latvijas estrādes skatuvi kā īstena zvaigzne. Apdarināta ar neparastu un izteiksmīgu balsi, igauņu meitene Aino uz Rīgu savulaik pārcēlās tīras mīlestības vadīta. Viņa bija angļu valodas studente un mākslas vingrotāja, kura no Tallinas ieradās Rīgā, lai startētu Baltijas republiku spartakiādē. Tur viņu pirmo reizi pamanīja talantīgais pianists un arhitekts Ermens Bāliņš, kurš nodrošināja muzikālo pavadījumu sportistēm. Kādos no sacensību vakariem uzstājās igauņu ansamblis, kurā dziedāja Aino, un Ermenu pilnībā apbūra viņas balss spēks.
Šī liktenīgā tikšanās pārvērta viņas dzīvi, un vairāk nekā divdesmit gadus Aino liktenis bija cieši saistīts ar Latviju. Lai gan viņas atmiņās par to periodu vēlāk atbalsojās daudz neizturama dramatisma, neatrisinātu sāpju un aizvainojuma, viņas vārds uz visiem laikiem tika ierakstīts Latvijas estrādes mūzikas vēsturē ar zelta burtiem. Viņa bija pati pirmā leģendārā Rīgas Estrādes orķestra soliste un izcila džeza dziedātāja. Tajos laikos džeza mūzika atradās stingrā aizliegumā un to nedrīkstēja atskaņot uz lielajām padomju skatuvēm, taču klausītāji viņu dievināja. Aino spēja sajūsmināt pārpildītas koncertzāles visā plašajā Padomju Savienībā, piecus gadus strādājot un uzstājoties kopā ar slaveno Oļega Lundstrēma orķestri no Maskavas.
Mātes meitas Ilonas liktenī ir atrodams neiedomājami daudz līdzību ar mātes dzīvesgājumu, taču vienlaikus tas ir pavisam cits, personisks un smags stāsts. Savulaik viņa atklāja savu sāpīgo patiesību, kas atklāj pilnīgi citu stāsta pusi. Bērnības atmiņas Ilonas prātā ir ļoti savādas un krasi atšķiras no tā, ko piedzīvo citi bērni. Viņas agrajā bērnībā nebija nekādu kailu ģimenes svētku, kopīgu izbraukumu vai priecīgu notikumu kopā ar mīļajiem vecākiem. Būdama maziņa, viņa bija pamesta viena, neaprakstāmi vientuļa un nepārtraukti kaut ko gaidīja. Visās viņas agrīnajās atmiņās cauri vijas tikai mūžīgas, nepiepildītas ilgas un nemitīga mātes gaidīšana, ko viņa šodien atceras bez pārmetumiem, bet ar dziļām, neuzveicamām skumjām.
