Kad noriet Dailes teātra skatuves gaismas un zāle iztukšojas, Lauris Subatnieks kļūst par nakts cilvēku, kura bioloģiskais pulkstenis jau gadu gaitā pielāgojies smagajam skatuves ritmam. Pārlēkt no sarežģītas lomām bagātas dzīves ikdienas sadzīvē nav vienkārši – ja process ir bijis smags un psiholoģiski nospiedošs, tas neatlaiž vēl ilgi pēc priekškara krišanas. Viņš atceras savu apjomīgo psihiatra Mārtina Daiserta lomu 2015. gada pirmizrādē «Equus», kur domas galvā virmoja arī ilgi pēc tam, kad skatītāji jau bija devušies mājās. Aktiera darbs ir dzīvs organisms, kur katra izrāde nes jaunas nianses, liekot pēc divdesmitās reizes saprast, ka varētu nospēlēt citādi. Taču šoruden viņa dzīvē ienācis jauns un negaidīts pagrieziens – stratēģiskais realitātes šovs «Limuzīns dāvanā», kura otrajā sezonā viņš pirmo reizi iejuties vadītāja lomā. Piedāvājums nāca no pazīstamās producentu apvienības «Brīvdienas», ar kuru jau iepriekš sadarbojies, vadot citus projektus, tāpēc piekrišana bijusi pašsaprotama.
Šova filmēšanas norisinājās krāšņajā un noslēpumagajā Dikļu pilī, kur dalībnieki cīnās par galveno balvu – greznu limuzīnu. Dienas pils prezidenta apartamentos un tās apkārtnē sākās agri, pulksten pusdeviņos no rīta ar karaliskām brokastīm, ko gatavojušas «Īstās latvju saimnieces», un beidzās vēlu naktī, ap pusnakti vai pat vienos naktī. Fiziskā un emocionālā slodze filmēšanas laukumā bijusi pielīdzināma smagam kino darbam. Lai gan naktīs Subatnieks daudz staigājis pa pils apkārtni, slavenus spokus viņam satikt nav izdevies, lai gan viņš atzīst, ka labprāt iepazītos ar kādu no tiem kopā ar citiem lieciniekiem, lai gūtu pierādījumu pēcnāves dzīvei. Starplaikos starp smagajiem filmēšanas brīžiem un garajām gaidīšanas stundām viņš laiku īsināja ar datoru un telefonu, bieži iesaistoties ironiskās diskusijās ar mākslīgā intelekta rīkiem, norādot uz programmēšanas kļūdām un smīnot par cilvēciskas sarunas ilūziju. Mākslīgo intelektu viņš vērtē mūsdienīgi, atzīstot tā noderību, lai gan viņa piecpadsmitgadīgais dēls uzskata bilžu ģenerēšanu par nožēlojamu nodarbi.
Pievēršoties nopietnākām tēmām, aktieris atklāti runā par milzīgajām pārmaiņām teātra pasaulē. Ienākot Dailes teātrī jau pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu beigās un kļūstot par štata aktieri 2002. gadā, viņš ir piedzīvojis laikus, kad attieksme pret darbu bija teju fanātiska. Toreiz slimošana vai jebkādi citi šķēršļi nebija attaisnojums, un izrāde bija svēta – aktieri gāja uz skatuves ar salauztām pēdām vai smagām kaitēm, baidoties zaudēt darbu un pakļaujoties pastāvīgai nedrošības izjūtai. Taču mūsdienās situācija ir kardināli mainījusies, un jaunā paaudze daudz vairāk apzinās savu personīgo vērtību, ko Subatnieks vērtē ļoti pozitīvi, nosaucot agrāko sistēmu par neveselīgu un absurdu. Arī paša Dailes teātra iekšējā vide ir kļuvusi veselīgāka, kopš teātra vadību uzņēmies Juris Žagars, nesot līdzi modernākus vējus un starptautiskus grandus, piemēram, Džonu Malkoviču. Tāpat nesenā izrāde «Rīkojums Nr. 2», kurā viņš atveidoja pretrunīgu politisko figūru, parādījusi, ka teātris spēj precīzi atspoguļot mūsdienu sabiedrības politiskās spēles, lai gan pats prototips uz pirmizrādi tā arī neieradās, atstājot nelielu rūgtuma garšu aktiera sirdī.
