Viss sākās nelielā, mājīgā kabinetā, kurā starp pilnīgi plikām sienām pamazām izveidojusies īsta ziedu, siltuma un estētikas oāze, ko pati saimniece dēvē par savu personīgo patvērumu un miera ostu. Tikšanās ar Ivetu Simsonu sākumā tika iecerēta kā mierīga un viegla saruna par sievišķību, taču sarunai ritot, tā neviļus aizvirzījās daudz dziļākās tēmās – par mātes lomas smagumu un skaistumu, par neiespējamo spēju atrast kaut mirkli laika sev pašai, kā arī par sarežģītām un atklātām pārdomām par ģimenes dzīvi un pašreizējo dinamiku attiecībās ar vīru Armandu Simsonu.
Pirms sarunas sākuma, iekārtojoties ērtā vintage stila dīvāniņā, kamēr pati Iveta gatavo aromātisku kafiju, uzreiz krīt acīs sieviete, kura staro ar neapšaubāmu sievišķību un eleganci, vienlaikus saglabājot pārsteidzoši dabisku vieglumu un trauslumu. Sarunas gaitā atklājas, ka par savu personīgo darba telpu viņa bija sapņojusi jau gadiem ilgi, taču līdz šim dzīves ritms nebija ļāvis šo sapni īstenot. Tagad šī vieta ir kļuvusi par telpu, kur viņa ne tikai strādā kā profesionāla vizāžiste un friziere, palīdzot citām sievietēm sapucēties, bet arī veido polimēra krūzītes un rada saistošu saturu sociālajiem tīkliem, paralēli visiem ikdienas pienākumiem maģistrantūrā studējot zīmola dizainu.
Uz jautājumu, kurš parūpējas par viņu pašu, kamēr viņa neskaitāmas stundas velta ģimenei un palīdz citiem, seko sirsnīga atzīšanās par vīra gādību un lutināšanu visus šos gadus, kas reizēm pat kļūstot pārlieku liela, radot brīžus, kad visa šī uzmanība sāk likties par daudz. Arī vecākās meitas aktīvi rūpējas par mammu, un starp viņām valda īpaša saikne, jo viņas viena otru jūt bez vārdiem. Pats lielākais gandarījums Ivetai ir nevis saņemt dāvanas pašai, bet gan redzēt citu patieso prieku par to, ko viņa ir spējusi dot. Runājot par ilggadēju un stipru attiecību pamatakmeņiem, viņa norāda uz godīgumu, atklātību un uzticību, tomēr atzīst, ka realitātē situācija nav tik viennozīmīga, un šobrīd attiecībās pastāv jautājumi, kas prasa dziļu pārvērtēšanu un apzināšanos.
