Jelgavas novada Lielplatones pagasta saimniecībā Trubenieki norisinās procesi, kas pirmajā acu uzmetienā var šķist absolūti neticami un pat neizprotami. Šeit, kur saimnieks Jānis Volksons pārņēma dzimtas īpašumu un pilnībā pārvērsa tā likteni, smaržo nevis pēc ierastajām lauku ikdienas rūpēm, bet gan pēc mitras koksnes un mežainas eksotikas. Ozola un alkšņa baļķu kaudzes, kas sarindotas garās rindās, slēpj sevī kādu īpašu noslēpumu. Lai piespiestu kaprīzās šitakes sēnes ražot ražu visus divpadsmit mēnešus gadā, tās tiek pakļautas patiesi skarbai apstrādei, ko vietējie un apmeklētāji jau dēvē par īstu audzināšanas šoku.
Viss sākas ar pacietīgu un smagu darbu, kas prasa neizsīkstošu spēku un precizitāti. Katrā 1,25 metrus garajā koka baļķī tiek izurbti simtiem mazu caurumu, kuros ļoti rūpīgi un uzmanīgi tiek iestādīts micēlijs. Pēc tam baļķi tiek novietoti īpašās telpās zem jumta, kur gadiem ilgi tiek uzturēts ideāls mikroklimats un nepieciešamā temperatūra. Saimnieks Jānis Volksons, kurš savas zināšanas ieguvis darbos ar sarežģītām apkures un ventilācijas sistēmām, atklāj īpašu sakarību: jo lēnāk un mierīgāk sēne attīstās koksnes iekšienē, jo brūnāka, blīvāka un vizuāli pievilcīgāka tā izaug. Taču, lai meža skaistule nolemtu izlauzties cauri cietajai mizoņai un parādītos pasaulei, ar mieru vien nepietiek – vajadzīgs kārtīgs satricinājums.
Lai pamodinātu miegaino sēņotni no dziļā miega, smagie koka stumbri vispirms tiek rūpīgi mazgāti un izmērcēti, bet pēc tam tie tiek pakļauti pēkšņai ledainai peldei un aukstā ūdens šokam. Šī krasā temperatūras maiņa simulē pavasara negaisus un salnas, liekot micēlijam panikā reaģēt uz mainītajiem apstākļiem. Sēne uztver šo kraso triecienu kā nepārprotamu zīmi, ka ir pienācis pēdējais brīdis dot dzinumus un turpināt savu dzimtu. Rezultātā jau pēc pavisam īsa brīža no šķietami parastajiem koka gabaliem sāk sprāgt ārā biezas, sulīgas un aromātiskas šitakes cepurītes.
Šādas neparastas un intensīvas audzēšanas metodes prasa Milzīgas pūles un laiku, jo no potēšanas brīža līdz pirmajai ražai var proiet pat trīs gari gaidīšanas gadi. Sākotnēji ražošana prasīja milzīgu fizisku roku darbu, pārvietojot smagos baļķus neskaitāmas reizes no vienas vietas uz otru. Tomēr Jānis Volksons nepārtraukti pilnveido procesu, apvienojot spēkus arī ar citiem novada mājražotājiem, piemēram, Ināru no kaimiņu saimniecības Blūdži, kura gatavo sierus. Kopīgiem spēkiem tiek radīti jauni pārstrādes produkti un piedāvātas degustācijas, kurās galdā tiek celta gan karsta sēņu zupa, gan pašu cepta maize ar sēņu sviestu. Un viss tikai tāpēc, ka reiz kāds nebaidījās noberzt baļķus un sarīkot sēnēm kārtīgu aukstā ūdens triecienu.
