Kad bērns sasniedz pilngadību, vecāki parasti cer redzēt viņa acīs dzirksteli, ambīcijas un vēlmi iekarot pasauli. Tomēr realitāte mēdz iesist ar smagu dūri, atstājot vecākus pilnīgā neizpratnē un dziļās sāpēs. Tieši ar šādu smagu pārdzīvojumu un dvēseles kliedzienu publiski dalījusies sabiedrībā zināmā Margarita Kolosova, kura nespēj samierināties ar to, kas šobrīd notiek viņas meitas dzīvē.
Margaritu pārņēmusi patiesa neizpratne un dziļas skumjas, raugoties uz savu astoņpadsmit gadus veco meitu. Mamma nespēj aptvert, kā tik jaunam cilvēkam, kuram visa pasaule vēl ir priekšā, var būt tik absolūta, bezgalīga bezcerības sajūta. Viņas acīs meitai šobrīd nav absolūti nekādas ieinteresētības par nākotni, nav mērķu, nav sapņu un pat ne vismazākās vēlmes kaut ko savā dzīvē mainīt vai sasniegt. Astoņpadsmit gadi ir vecums, kad būtu jāplāno nākotne, jāsapņo vērienīgi un jāstājas pretī pasaulei, taču tā vietā valdījusi pilnīga apātija un tukšums.
Šī situācija mātes sirdī iecirtusi dziļu brūci. Viņa atzīst, ka šāda bezspēcības un vienaldzības vērošana savā bērnā ir kļuvusi par nepanesamu emocionālu nastu. Tas nav stāsts par parastu pusaudžu spītību vai īslaicīgu sliktu garastāvokli, bet gan par dziļu, visaptverošu bezcerību, kas pilnībā atņēmusi jaunietei dzīvesprieku. Margarita atklāti neslēpj savas izmisuma pilnās pārdomas, atklājot, ka saskarsme ar šādu meitas emocionālo stāvokli viņai rada milzīgas sāpes un nespēju saprast, kā palīdzēt savam paša bērnam atrast ceļu atpakaļ pie dzīves. Māte neslēpj, ka šī sajūta viņu burtiski satriec un atstāj pilnīgā bezizejā.
