Fizioterapeite un populārā satura veidotāja Īrisa Vidauska ir gatava atklāti runāt par pieredzi, par kuru daudzas sievietes izvēlas klusēt vai pieminēt tikai ar smagu nopūtu. Ceļš uz mātes laimi var kļūt par neaprakstāmu emociālu un fizisku pārbaudījumu, kurā katrs nākamais solis prasa pēdējos spēku atlikumus. Kad sapnis par bērniņu saduras ar medicīniskiem šķēršļiem, cerību un sāpju karuselis spēj salauzt pat visstiprāko personību.
Saskaroties ar grūtībām ieņemt bērniņu, Īrisa izgāja cauri sarežģītajam mākslīgās apaugļošanas jeb IVF procesam. Tās nebija tikai nemitīgas vizītes pie speciālistiem, neskaitāmas analīzes un hormonālās injekcijas, ko nācās veikt katru dienu. Tas bija smags psiholoģisks spiediens, kurā katra gaidīšanas diena šķiet kā mūžība. Bija brīži, kad šprice vēderā šķita nieks, salīdzinot ar to emociālo smagumu, kas gulstas uz pleciem brīdī, kad mēģini saglabāt ticību brīnumam.
Pēc visiem pārbaudījumiem un smagā medicīniskā procesa nāca visdramatiskākais pavērsiens — ārpusdzemdes grūtniecība un grūtniecības zaudējums. Diena, kad nācās nonākt slimnīcā un aptvert notikušo, atstāja dziļas rētas. “Man nebija vairs spēka raudāt,” atceras Īrisa, raksturojot to neaprakstāmo tukšuma sajūtu, kad asaras pretrunā visām emociām vienkārši vairs nenāk, jo ķermenis un prāts ir pilnībā izsmelti. Zaudējuma sāpes sagrāva iepriekšējo pasauli un lika atzīt, ka traģēdija mainīja absolūti visu, salaužot kaut ko ļoti būtisku iekšienē.
Sāpīgā atziņa par to, ka ilgi gaidītais un lolotais iznākums tā arī netika sasniegts, prasīja ilgstošu atlabšanas ceļu. Īrisa saprata, ka viņa vairs nevar savu personīgo laimi un dzīves jēgu ielikt tikai nākotnes bērniņa rokās. Bija jāiemācās atrast spēku un laimes sajūtu pašai sevī, un šo dienu, kad izdevās pārraut izmisuma loku un izdzīvot, viņa tagad sauc par savu otro dzimšanas dienu.
Pārdzīvojusi smagākos mirkļus, fizioterapeite pakāpeniski atgriezās ikdienas ritmā, meklējot līdzsvaru starp darbu, kustību un apzinātām rūpēm par sevi. Viņa turpina palīdzēt citām sievietēm izprast savu ķermeni, vienlaikus atklāti daloties savā stāstā. Dzīvei nav melnraksta, un pat visdziļākajā tumsā ir iespējams atrast punktu, no kura sākt jaunu dzīves cēlienu ar paceltu galvu.
