Laiks nebrīvē Latvijas sabiedrībā pazīstamajam sportistam un trenerim Jānim Višķeram ritēja pilnīgi citādi nekā brīvībā esošajiem ļaudīm. Piecpadsmit mēneši, kas tika pavadīti aiz restēm Rīgas Centrālcietumā un vēlāk Valmieras cietumā, kļuva par smagu pārbaudījumu, kurā nācās pārvērtēt visu savu līdzšinējo dzīvi. Nonākšana šādā vietā bija milzīgs trieciens cilvēkam, kura ikdiena vienmēr bija pilna kustības, sportisko mērķu un nemitīgas enerģijas.
Atskatoties uz pirmajām dienām aiz dzelzs durvīm, viņš neslēpj, ka sajūtas bijušas drūmas un nospiedošas. Kamera, kurā nācies pavadīt diennaktis, kļuva par vietu, kur ikviena sekunde ilga veselu mūžību. Garīgā spriedze un neziņa radīja smagumu, ko grūti iztēloties cilvēkam, kurš nekad nav saskāries ar ieslodzījuma realitāti. Tomēr izvēles nebija – bija vai nu jālaužas un jāpadodas izmisumam, vai arī jārod spēks turēties preti. Disciplīna kļuva par vienīgo glābiņu un brīvības formu šaurajās sienās.
Katru dienu nācās skaitīt minūtes un stundas, cīnoties ar paša domām un iekšējiem dēmoniem. Lai nesabruktu garīgi, Jānis izvēlējās stingru režīmstruktūru, trenējoties un nodarbinot savu prātu ar grāmatu lasīšanu. Kopumā šajā laika posmā tika izlasīti desmitiem darbu, kas palīdzēja saglabāt skaidru prātu. Viņš izvēlējās šo posmu uztvert nevis vienkārši kā sodu, bet gan kā skarbu pašizaugsmes retrītu bez jebkāda komforta, kurā tomēr jāuzņemas pilna atbildība par savu rīcību un nākotni. Šī neparastā pieredze, lai cik sāpīga tā būtu bijusi, pilnībā izmainīja viņa skatījumu uz pasauli, cilvēkiem un vērtībām.
