Basketbola pasaulē ir vārdi, kas neprasa nekādus komentārus, un Ainars Bagatskis neapšaubāmi ir viens no tiem. Nesenajā balsojumā viņš saņēma simtprocentīgu atbalstu, vienbalsīgi tiekot atzīts par Gada treneri Latvijā. Šāds absolūts atzinums kārtējo reizi pierāda viņa neapstrīdamo autoritāti un milzīgo devumu sporta pasaulē. Daudziem basketbola līdzjutējiem viņš joprojām spilgti palicis atmiņā kā leģendārais spēlētājs ar leģendāro iesauku “Zelta roka”, kurš savulaik tika uzskatīts par labāko un meistarīgāko spēlētāju visā Latvijas basketbola vēsturē.
Ceļš uz šo milzīgo panākumu virsotni un neapstrīdamo cieņu aizsākās pirms daudziem gadiem. Bija dzestrs 1996. gada oktobra vakars Lielbritānijā, Lesteras pilsētā. Tajā laikā norisinājās ārkārtīgi saspringta un nozīmīga kvalifikācijas spēle par iekļūšanu 1997. gada Eiropas basketbola čempionātā, kurā spēkus mēroja Anglijas un Latvijas valstsvienības. Šī drēgnā nakts kļuva par patiesu pagrieziena punktu, jo tieši tad starptautiskie novērotāji un žurnālisti pirmo reizi klātienē iepina Latvijas basketbola spēku un īpašo raksturu. Līdz tam starptautiskajā arēnā skaļi skanēja tādu kaimiņvalsts zvaigžņu kā Arvīda Saboņa un Šarūna Marčuljoņa vārdi, īpaši pēc 1992. gada Barselonas olimpiskajām spēlēm, kas padarīja Lietuvas basketbolu slaveno visā pasaulē. Taču tieši tajā neaizmirstamajā Lielbritānijas vakarā kļuva pilnīgi skaidrs – arī latvieši prot spēlēt visaugstākā līmeņa basketbolu.
Tajā vēsturiskajā mačā īpaši izcēlās divas spilgtas personības. No Lielbritānijas puses laukumā dominēja Stīvs Baknals, kurš savulaik Ziemeļkarolīnas Universitātē bija spēlējis slavenā trenera Dīna Smita vadībā. Baknals guva 24 punktus, demonstrējot neticamu rezultativitāti, kas pārsteidza daudzus, jo koledžas gados viņš bija pazīstams galvenokārt kā agresīvs aizsardzības speciālists. Taču tajā vakarā visa uzmanība neizbēgami pievērsās Ainaram Bagatskim.
Ainars tajā mačā parādīja fantastisku, teju aukstasinīgu precizitāti. Viņš guva 22 punktus, demonstrējot absolūtu perfekciju tālmetienos – izpildīja četrus trīspunktu metienus un tieši visi četri trāpīja mērķī. Viņa apskaužamā miera un aukstasinības dēļ viņu pelnīti sāka dēvēt par “Vēso roku”. Pateicoties šim fenomenālajam sniegumam, Latvijas izlase izcīnīja pārliecinošu uzvaru ar rezultātu 76:66 un nodrošināja sev ceļazīmi uz nākamo Eiropas čempionātu, kas norisinājās Spānijā.
Taču ar izcilu spēlētāja karjeru Ainara stāsts basketbolā visbūtiskākajā veidā nebeidzās. Par lielu laimi Latvijas sportam, Bagatskis izlēma spēles apavus pakārt vadzī un pievērsties trenera amatam. Viņa trenera karjera izvērtās par ārkārtīgi aizraujošu un notikumiem bagātu ceļojumu. 2011. gadā viņš kļuva par valstsvienības galveno treneri Eiropas čempionātā. Lai gan toreiz viņa vadītā jaunā komanda piedzīvoja zaudējumus visās piecās spēlēs, cīņas spars un demonstrētais sniegums liecināja par milzīgu potenciālu.
Jau 2013. gada Eiropas čempionātā Bagatskis spēja aizvest Latvijas izlasi līdz otrajai kārtai, demonstrējot acīmredzamu komandas izaugsmi. Nākamajā vasarā viņa vadītā valstsvienība kvalifikācijas turnīrā izcīnīja sešas uzvaras sešās spēlēs, nodrošinot vietu 2015. gada čempionātā, kur Latvija kļuva par D grupas mājvietu, spēkojoties ar Lietuvas, Igaunijas, Beļģijas, Ukrainas un Čehijas izlasēm.
Papildus darbam ar valstsvienību, Ainars Bagatskis sasniedza grandiozus panākumus arī kluba līmenī. Vadot “Ņižņij Novgorod” vienību, viņš izcīnīja desmit uzvaras desmit spēlēs VTB Vienotajā līgā, kā arī debitēja prestižajā ULEB Eirolīgā, saglabājot izredzes iekļūt starp 16 labākajām komandām. Viņa sasniegumi laukumā un pie komandas stūres ir nopelnījuši visdziļāko cieņu visā basketbola pasaulē.
