Leģendārās rokgrupas Līvi sirds un dvēsele Ainars Virga šobrīd piedzīvo vienu no smagākajiem un trauslākajiem posmiem savā mūžā. Kad valsti satricināja ziņa par mūziķa veselības kraham pielīdzināmo krīzi un pārciesto infarktu, tūkstošiem fanu aizturēja elpu. Tagad, pirmo reizi atklātībā pēc piedzīvotās nelaimes, ģitārists un dziesmu autors ir gatavs atsegts savu rētaino dvēseli un pastāstīt par to, kas patiesībā notika tajā liktenīgajā brīdī, kad robeža starp dzīvību un nebūtību kļuva pavisam smalka.
Pats dramatisko notikumu sākums izvērtās pārsteidzoši ikdienišķs, taču sekunžu laikā tas pārvērtās īstā košmārā. Ainars Virga atceras katru detaļu par to rītu: viņš piecēlies no gultas, noliecies pār jau iepriekš glīti sakārtoto somu, lai ieliktu tajā vēl pēdējo trūkstošo lietu, un tad pēkšņi viss mainījās. Krūtīs iedzēla nepazīstamas, stindzinošas un spiedīgas sāpes, un ķermeni pārņēma dīvaina nespēka sajūta. Neizpratnē par notiekošo un meklējot atbildes, mūziķis vērsās pie mūsdienu tehnoloģijām un pajautāja mākslīgajam intelektam, ko šādas fiziskās izjūtas un simptomi varētu nozīmēt. Atbilde bija nepārprotama, skarba un kategoriska: nekavējoties jāsauc ātrā medicīniskā palīdzība, jo visas pazīmes liecina par sirdstrieku — infarktu.
Ārstiem izdevās glābt leģendārā rokmūziķa dzīvību, tomēr fiziskās sekas nav vienīgais, ar ko viņam tagad jāsadzīvo un jācīnās katru dienu. Neskatoties uz to, ka šobrīd ar pilnu jaudu un vērienu turpinās lielā grupas jubilejas tūre Līvi svin 50, kas noslogotajā koncertu grafikā plānota līdz pat decembrim un kurā skatītāji redz viņu uz skatuves atdodam sevi visu, aizkulises slēpj pavisam citu, krietni skumjāku realitāti. Ainars atzīst, ka Līvi ir visa viņa dzīve, viņa elpa un pastāvēšanas jēga, taču, kad nodziest skatuves prožektori un apklust skatītāju ovācijas, viņš paliek viens ar savām domām un tukšumu.
Šajā pēcslimības atveseļošanās un pārdomu laikā visspilgtāk iezīmējusies tieši emocionālā vientulība. Mūziķa ikdienā visvairāk pietrūkst nevis pūļa uzmanības vai slavas, bet gan pavisam vienkāršu, siltu un cilvēcisku lietu. Viņš atklāti un sāpīgi atzīst, ka šobrīd visvairāk trūkst tā viena tuvā cilvēka blakus — kāda maiga vārda, līdzjūtīga acu skatiena, mierinoša rokas pieskāriena un neviltota atbalsta, kas palīdzētu pārvarēt bailes un vientulības sajūtu, kas pārņem pēc tik smagas krīzes.
Savās ikdienas gaitās viņš sastopas arī ar atmiņas un uzmanības ikdienišķiem mirkļiem, kas atgādina par līdzcilvēku labestību. Kādu rītu, dodoties uz veikalu, kases priekšā Ainars pēkšņi saprata, ka mājās nejauši atstāts maks. Pamanījis rindā paziņu — Liepājas muzeja direktori —, viņš lūdza aizdot divdesmit eiro, taču viņai makā bija tikai desmit. Šo nelielo parādu viņš jau no paša rīta steidza atdot, demonstrējot savu raksturīgo godīgumu. Tajā pašā laikā ģimenes notikumi, piemēram, vedeklas Ineses dzimšanas diena, atgādina par dzīves ritējumu, kamēr pats rokeris turpina meklēt miera un atbalsta punktu savā pēcinfarkta ikdienā.
