Dailes teātra aktieris Lauris Subatnieks šajā sezonā izmēģina spēkus pavisam jaunā un azartiskā ampluā, kļūstot par stratēģijas spēles Limuzīns dāvanā vadītāju. Sarunā par dzīvi, meliem un gadiem pēc četrdesmit slavenais skatuves mākslinieks atklāti iztirzā ne tikai politiķu un vīriešu ikdienas viltības, bet arī atskatās uz savas karjeras vistrakākajiem uzliesmojumiem un teātra aizkulisēm.
Pārspriežot to, kurš sabiedrībā melo vispārliecinošāk, Subatnieks ar dzirksteli acīs aizstāv parastos vīriešus. Pēc viņa domām, vīrietis, solot sievai izdzert tikai vienu aliņu ar draugiem, absolūti nemelo – viņš patiešām dodas ar tādu nodomu. Arī aktieru ģildes pārstāvji uz skatuves un dzīvē nemelo, bet vislielākie meistari šajā jomā ir politiķi. Īpaši priekšvēlēšanu drudzī viņiem vienkārši neatliek citas izvēles, kā vien runāt ļoti pārliecinoši, pat ja patiesības tur nav ne druskas.
Pievēršoties statusa un finansu jautājumiem, aktieris spriež, ka luksusa spēkrata īpašniekam pieklājas maksāt nevis par divām, bet gan uzreiz par trim autostāvvietām. Ja reiz brauc ar kārtīgu limuzīnu, ieņemtā pozīcija un sabiedriskais stāvoklis vienkārši neļauj kļūt skatuva un skaitīt centus. Savukārt, jautāts par pašām trakakajām lietām, kas darītas naudas dēļ, Subatnieks atzīstas ar ironisku nopūtu – pati smagākā lieta ir nepieciešamība katru dienu doties uz darbu.
Tajā pašā laikā attiecības ar teātra vadību un Dailes teātra direktoru Juri Žagaru viņam ir nevainojamas. Uz skatuves dēļiem viņš vienmēr ierodas ar neviltotu prieku un ierindojas starp pašem punktuālākajiem darbiniekiem. Tomēr atmiņā spilgti palikusi kāda neprātīga haltūra, kurā viņš piedalījies kopā ar kolēģi un tuvu draugu Lauri Dzelzīti. Reiz pie kāda no jauna atvērta lielveikala uz Jūrmalas šosejas virs ieejas durvīm tika izkārti milzīgi, sarkani auduma paltraki. Pūšot brāzmainam vējam, milzīgie auduma gabali nemitīgi tika rauti gaisā. Abiem populārajiem aktieriem toreiz samaksāts par to, ka viņi vienkārši stāvējuši uz lupatām, kalpojot par dzīvajiem atsvariem.
Interesants ir arī Subatnieka karjeras sākums Dailes teātrī, kur viņš savulaik darbojās kā parasts skatuves strādnieks. Šodien, būdams atzīts aktieris, viņš no kolēģiem vairs nedzird pavēles aiznest kādu krēslu. Tomēr zvaigžņu slimību viņš nav ieguvis – ja redz, ka uz skatuves kaut kas labojams vai kārtojams, viņš bez vilcināšanās pats ķeras pie darba un negaida palīgā citus skatuves strādniekus. Par spīti visiem izaicinājumiem un aizkulišu absurdai ikdienai, Subatnieks turpina valdzināt skatītājus gan uz teātra dēļiem, gan televīzijas ekrānos.
