Kinomākslas un šovbiznesa aprindās pazīstamais režisors Andrejs Ēķis nāk klajā ar negaidīti atklātu un ļoti personisku skatījumu uz to, kas patiesībā tur kopā vīrieti un sievieti, kad sākotnējā dzirkstele un kaisles vilnis sāk norimt. Viņa drosmīgie spriedumi par laulības spēli un fiziskās pievilcības slazdiem jau paspējuši izraisīt skaļas čukstus un dedzīgas diskusijas sabiedrībā. Režisors bez jebkāda tēla izpušķojuma un pilnīgi atklāti paziņo: laulības saites, kas balstītas vienīgi uz pliku seksuālo pievilcību un kailu gultas kaisli, agrāk vai vēlāk ir nolemtas neizbēgamam sabrukumam un smagām, sāpīgām problēmām.
Ar saviem filozofiskajiem un reizē tik dzīviestiprajiem novērojumiem Ēķis uzsver, ka jebkuru patiesu attiecību pamats nav rodams mirkļa kaislībās, bet gan neviltotā, dziļā emocionālā tuvībā un spējā nepārtraukti sarunāties. Viņa paša dzīves gājums un uzkrātā pieredze rāda, ka ikdienas rutīnā un dzīves vētrās izturēt spēj tikai tie pāri, kuriem ir kas vairāk par virspusēju aizraušanos.
Īpaši intīmu un pamanāmu akcentu režisors liek uz pašu vārdu izvēli, ar ko mēs apzīmējam savus tuvākos cilvēkus. “Es ienīstu vārdu sieva, saku – dzīvesdraugs,” nevilcinoties atzīst Andrejs Ēķis. Šis viņa paziņojums atklāj pilnīgi citu uztveres līmeni. Viņam šis jēdziens nenozīmē platu juridisku zīmogu vai formālu pienākumu nastu, bet gan absolūtu uzticēšanos, brīvību un iespēju būt 100% patiesam. Būt kopā ar cilvēku, kurš ļauj izpausties bez nekādiem mākslīgiem ierobežojumiem, slēptām maskām vai bailēm tikt nosodītam – tā ir īstā dzīves vērtība.
Tāpat Ēķis atklāj kādu ļoti privātu un emocionālu faktu par savu pašreizējo ikdienu, kas daudziem var šķist neparasta. Izrādās, viņa sirdsāķītis un mīļotā sieviete Daina Gāga-Ēķe ir ieņēmusi tik visaptverošu vietu režisora pasaulē, ka viņš faktiski ir atteicies no tradicionālajām draugu būšanām. “Man vairs nav draugu kā agrāk, es visu varu darīt un runāt ar Dainu!” ar neviltotu sajūsmu un lepnumu bilst Ēķis. Šāda pilnīga atklātība un abpusēja sapratne ir kļuvusi par viņu savstarpējās uzticības un nesatricināmā miera cietoksni.
Savu personīgo laimes un harmonijas laulībā formulu Andrejs Ēķis raksturo pavisam vienkārši, bet vienlaikus un unikāli spēcīgi: viss slēpjas tajā, vai tu spēj otra klātbūtnē atļauties būt tu pats. Ja cilvēks spēj nometot visas maskas atslābt un izjust dziļu iekšēju mieru blakus savam partnerim, tad attiecības ir īstas un dzīvotspējīgas.
Šīs unikālās savienības spēks atspoguļojas arī viņu bagātīgajā ģimenes ikdienā. Andrejs un Daina nav tikai divi iemīlējušies cilvēki, viņi ir liela, saliedēta ģimene. Kopā viņi audzina savu kopīgo dēlu Aleksandru, kā arī piecus bērnus no iepriekšējām attiecībām. Šī sarežģītā, tomēr mīlestības piepildītā ģimenes dinamika ir kļuvusi par viņu stipro pamatu, kurā saplūst abas pasaules, prasot milzīgu sadarbību, atbildību un neviltotu sapratni ik dienu.
