Kad ierastā ikdienas skriešana kļūst par smagu nastu un sirdī iestājas sajūta, ka ierastais dzīves ritms vairs nesniedz gandarījumu, ir laiks krasām pārmaiņām. Tieši tāds liktenīgs pagrieziena punkts pienāca populārās dziedātājas Samantas Tīnas dzīvē, kura pieņēmusi drosmīgu lēmumu pamest Rīgas steigu, lai rastu patvērumu un mieru gleznainajā un vēsturiskajā Kuldīgā. Šis nav tikai parasts dzīvesvietas maiņas stāsts – tas ir patiesības un atklāsmes piepildīts ceļš pie sevis.
Populārā māksliniece atklāj, ka ilgu laiku par viņas mājvietu un privāto templi kalpoja plašs, pārdomāts un grezns dzīvoklis galvaspilsētā. Tas bijis iekārtots ar īpašu rūpību, izmantojot tumši zaļos toņus un iespaidīgus zelta spoguļus, pilnībā atspoguļojot viņas tā brīža iekšējo pasauli. Tomēr laika gaitā radās nepārprotama sajūta, ka Rīgas vide vairs nespēj sniegt nepieciešamo rezonansi un mieru. Lūzuma punkts bija šā gada janvārī, kad dziedātāja atgriezās mājās no brauciena uz Indiju. Tieši tad viņas apziņā notika iekšējs klikšķis un tapa pilnīgi skaidra atskārsme: Rīgas stāsts viņas dzīvē ir simtprocentīgi izstāstīts, un iepriekšējā vide viņai vairs nepieder.
Sākotnēji māksliniece pieņēma stingru lēmumu savu dzimšanas dienu, kas ir 31. martā, jau atzīmēt savā iemīļotajā Kuldīgā. Lēmumu būtiski ietekmēja arī īpašie apstākļi – tobrīd dziedātāja atradās gaidībās, un likumsakarīgi pieteicās dabiskā vēlme vīt drošu, mājīgu un miera pilnu ligzdiņu savai ģimenei. Uz pastāvīgu dzīvi Kurzemes pērlē viņa pārcēlās tieši martā, un šobrīd tur aktīvi saimnieko, paralēli auklējot un audzinot savu vasarā dzimušo meitiņu. Dziedātāja pati uzsver, ka, pārstājot bēgt no sevis, cilvēks nonāk tieši tur, kur viņam patiesībā nolemts būt, atrodas īstais miers un patiesā vērtība slēpjas darbībā sevis dēļ, nevis citu acīm vai ārējā pompā.
Mājas vēsture un atrašanās vieta ir leģendām apvīta. Mājoklis atrodas Kuldīgas vecpilsētas sirdī, kas kopš 2023. gada nogales ir lepni iekļauta UNESCO pasaules mantojuma sarakstā. Nākot pie pašas ēkas sliekšņa, gandrīz blakus plūst Alekšupīte, kuras unikalitātes dēļ pilsēta tiek dēvēta par Latvijas Venēciju, bet pavisam netālu paceļas cēlā un iespaidīgā Svētās Annas baznīca. Ēku savulaik tās pirmais īpašnieks būvējis ar vērienu, lai tā visā krāšņumā līdzinātos muižai, par ko joprojām liecina un vēsta koka kolonnas fasādē. Pagājušā gadsimta pirmajā pusē šajās telpās pat atradusies ebreju svētīšanas zāle, savukārt padomju gados ēka tika sadalīta piecos atsevišķos dzīvokļos.
Vienu no šiem dzīvokļiem Samanta Tīna iegādājās jau 2022. gadā, un sākotnēji tas kalpoja kā mājīgs brīvdienu patvērums, kur patverties un atpūsties uz pāris dienām. Mājoklim ir sava atsevišķa ieeja caur verandu, kas šobrīd rūpīgi tiek atjaunota un būvēta pēc vēsturiskajiem paraugiem. Dzīvoklim pienākas arī atsevišķs pagalms un kluss dārzs ar dažām ābelēm un nelielu skatuvīti. Istabu sienu vēsturiskos un seno laiku musturus māksliniece papildinājusi ar sev tik tuvo un nozīmīgo vēdiskās filozofijas lūgšanu Mahamantru, radot absolūti unikālu gaisotni.
Rudens pēcpusdienā, kad veco dārzu apspīd dzeltena un silta saule, zālienā sabirzuši āboli, un gaiss ir miera pilns, saimniece savā īpašumā sagaida viesus kailām pēdām un ietinusies mīkstā adītā jakā. Šeit nav vietas lielpilsētas steigai – ir tikai lauku miers, ģimenes siltums un smags darbs, pamazām sakārtojot un atjaunojot vēsturisko mājokli nākotnei.
