Gaisā virmo kaislības, atmiņas un pamatīgs uztraukums! Dzejniece Magone Liedeskalna devās ciemos uz Līgatni pie sava bijušā kavaliera Andra Rudzīša, taču nevainīgs ciemošanās brauciens pārvērtās par absolūtu nervu spēli un kliedzošiem mirkļiem uz gludā asfalta.
Viss sākās ar šķietami lietišķu un biznesa pilnu sarunu. Andris bija iecerējis Magoni uzaicināt uz Līgatni ar konkrētu mērķi – piedāvāt viņai kopīgi veidot jaunu, aizraujošu stāvizrādi. Magone pret šo pēkšņo un ambiciozo ieceri izturējās ar sev raksturīgo piesardzību, taču pilnībā durvis ciet neaizcirta un kategorisku “nē” nesacīja. Pēc tam, kad darba jautājumi un visas nākotnes ieceres tika izrunātas un apspriestas, Andris nāca klajā ar nākamo pārsteigumu. Viņš ierosināja doties kopīgā izbraucienā, un par transportlīdzekli tika izvēlēts visnotaļ neparasts rīks – divvietīgais tandēma divritenis.
Dzejniece sākumā pret šo ideju izturējās ar humoru, puspajokam atzīmējot, ka šāds kopīgs brauciens būs pats labākais un skarbākais pārbaudījums viņu spējai sadarboties reālajā dzīvē. Taču joki ātri vien norima, kolīdz sākās pirmais mēģinājums nostāties uz pedāļiem. Pirmais piegājiens izgāzās pamatīgi un acumirklī lika Magonei šaubīties ne tikai par braukšanas prasmi, bet arī par visas stāvizrādes un kopīgā biznesa nākotni. Andris gan padoties neketoja un dedzīgi mudināja turpināt, pārliecināti saucot: “Būs, būs, iekustēsimies!”
Tomēr Magone neslēpa savas šausmas un emociju uzliesmojumā sauca: “Tu esi drausmīgi viegls, un mani reāli gāž apkārt. Man nav nekādas poņas par vadību. Tu tur streipuļo!” Lai gan Andris no visa spēka centās viņu iedrošināt, iedvest mieru un pārliecību, dzejniece bijušajam kavalierim līdz galam neuzticējās un izteica kliedzošu brīdinājumu par savu dārgo smaidu. “Man ir zobi ielikti. Turies, es zobus negribu pazaudēt!” viņa satraukti paziņoja, vēlreiz mēģinot uzkāpt uz tandēma sēdekļa.
Ar otro mēģinājumu abiem par laimi izdevās pakustēties uz priekšu un sākt braucienu, taču miera nebija ne mirkli. Magoni uzreiz sāka biedēt uzņemtais ātrums un neprognozējamā kustība. Viņa izmācīti un pamatīgi satraukta sauca: “Lēnām, lēnām! Ne pa ceļa vidu! Kā mēs bremzēsim?”, uz ko Andris vieglprātīgi un ar smaidu atbildēja: “Nebremzēsim!” Papildus bailēm Magone sūdzējās arī par to, ka, sēžot aiz muguras, viņa absolūti neredz ceļu un ir spaidu kārtā spēta ieņemt pasīvu lomu, izmisīgi cenšoties pielāgoties Andra mīšanās ritmam.
Emociju pārņemtā dzejniece nekautrējās par savu dzelžaino ironiju: “Pasarg, Dievs, no šitādas plenderēšanas! Es nezinu, cik vajag izdzert, lai cilvēks tā plenderētu pa ceļu ar riteni.”
Par spīti visiem nervus kutinošajiem pagriezieniem, stresa pilnajiem kliedzieniem un patiesajām bailēm par savu veselību, abi pamazām tomēr satvēra vienotu mīšanās ritmu. Izbrauciens noslēdzās veiksmīgi un bez smagām kritienu sekām tieši pie Līgatnes seno velosipēdu muzeja. Kad kājas atkal stingri stāvēja uz zemes, Magone atviegloti atzina: sākumā licies, ka abi tūlīt gāzīsies un viss beigsies ar katastrofu, tomēr gala rezultātā sadarbību izdevies sakārtot. “Kad to sinhronizāciju atrod, tad jau var mīt, ir labi,” atgūstot elpu, nobeigumā secināja dzejniece.
