Pēdējie divi gadi pašmāju spilgtajai personībai un sociālo tīklu zvaigznei Amuna Davis bijuši pamatīgs pārbaudījumu laiks. Tajā nācies saskarties ar smagiem dzīves pagriezieniem un briesmīgiem notikumiem, kas pamatīgi satricinājuši viņa pasauli. Taču tieši šis laiks licis aizdomāties par lietām, kas bieži vien paralizē un neļauj doties uz priekšu. Saprotot, ka bailes ir kā smagas kaskādes, kas cilvēku pavisam vienkārši notur pie zemes un atņem spēju sasniegt jaunus apvāršņus, Davis nolēmis dot prettriecienu saviem lielākajiem demonsiem un nedzīvot to ēnā.
Ar stingru apņēmību viņš katram dzīves gadam piešķīris īpašu virzienu vai tēmu. Ja iepriekš tie bijuši jaunu iespēju un pārmaiņu gadi, tad šogad viss ir citādi – šis ir absolūtas drosmes gads, lai aci pret aci nostātos pretī visam tam, kas līdz šim šķitis pilnīgi nepārvarams. Viņa personīgā cīņa sākās jau pavasarī, kad pirmais trieciens tika raidīts pret paniskajām bailēm no čūskām. Ceļojuma laikā uz eksotisko Šrilanku viņa privātais šoferis, uzzinot par puiša trauksmi, ieteica apmeklēt vietējo čūsku fermu.
Pats Davis atzīst, ka šīs fobijas saknes sniedzas tālajos pusaudža gados, kad viņš pirmo reizi noskatījās šausmu filmu “Anakonda”. Tajā mirklī dzima spēcīga trauksme un panika pret rāpuļiem. Ierodoties fermā, viņš sākotnēji plānojis no droša attāluma tikai paveroties uz tiem. Tomēr mirklis pārvērtās negaidītā pavērsienā: viņš pats joprojām nespēj līdz galam izskaidrot, kā tas prasīja spēkus un kā izdevās saņemties, bet viņš paņēma čūsku tieši savās rokās! Bailes izkūpēja gaisā tajā pašā sekundē, kad rāpulis skāra plaukstas. Un tieši tad viņš saprata – ir pienācis laiks nākamajam, daudz bīstamākam un biedējošākam izaicinājumam.
Nākamais solis bija stāties pretī augstumam, kas viņam vienmēr licis trīcēt. Viņš devās uz Tatru kalniem Polijā, kur pa stāvām takām un klintīm devās pārgājienā, lai iekarotu virsotnes. Atsevišķos posmos nācās turēties pie dzelzs ķēdēm un rāpties augšup gar bīstamām nogāzēm, kur kļūdainam solim varēja būt liktenīga cena. Tas nebija vienkārši fizisks pārgājiens – tas bija smags psiholoģiskais pārbaudījums. Taču, sasniedzot virsotni un ieraugot neaptveramo, varenās dabas paveramo skatu, visas grūtības un panika pazuda nebūtībā. Palika tikai viņš un dabas spēks.
Šim kāpienam bija arī ļoti dziļa, personīga un smeldzīga nozīme – savu izturības un bailes graujošo kāpienu kalnā viņš veltīja savai mirušajai māsīcai un viņas piemiņai. Izjutis kalnu īpašo enerģiju, Davis atzīst, ka ar kalnu mīlestību var saslimt uz mūžu. Atgriežoties mājās, viņš vairs nespēj rāmi sēdēt dīvānā – jau ir iegādātas biļetes nākamajam braucienam, un nākamais mērķis ir Polijas augstākā virsotne Risi, kas slejas aptuveni 2500 metru augstumā virs jūras līmeņa.
