Kad tālajās Nepālas kalnu virsotnēs bez pēdām pazuda Agnese un Raimonds Fūrmaņi, viņu ģimenes un tuvāko mīļo cilvēku pasaule iegrima smagā, griezīgā un mokošā neziņā. Katra aizvadītā diena, katra sekunde kopš traģiskā mirkļa un pēdējā saziņas brīža kļuvusi par neaprakstāmu pārdzīvojumu un milzīgu pārbaudījumu viņu meitai Klaudijai. Jaunā sieviete šobrīd atrodas uz ārkārtīgi trauslas un sāpīgas robežas – tepat blakus mājo neatslābstoša, izmisīga cerība uz brīnumainu izglābšanos, taču turpat blakus spiež arī neizbēgamā, skaudrā realitāte, kas prasa spēku pieņemt pašu biezāko tumsu. Dzīve traģiskajā neziņas gaisotnē ir likusi viņai pavisam citām acīm paraudzīties uz visu to, ko mēs ikdienas steigā un parastajā sadzīvē tik vieglprātīgi uztveram kā pašsaprotamu lietu. Tā ir pavisam vienkārša, taču neaptverami dārga iespēja jebkurā mirklī piezvanīt saviem vismīļākajiem cilvēkiem, cieši apskaut viņus, no sirds izrunāties un vienkārši būt blakus.
Klaudija ar milzīgu mīlestību un siltumu atceras savus vecākus, uzsverot, ka Agnese un Raimonds nekad nav dzīvojuši pustukšu dzīvi. Viņi visu darījuši ar simtprocentīgu atdevi, no visas sirds un ar patiesu aizrautību, baudot katru doto mirkli. Vecāki nekad nav atteikuši palīdzību citiem grūtā brīdī, vienmēr bijuši gatavi atdot pēdējo un dāvināt līdzcilvēkiem pašu labāko, kas vien viņos mita. Īpaši spilgtas un siltas atmiņas meitai saistās ar tēti un viņu iecienīto rudenīgo nodarbi – sēņošanu. Tā kā ģimenes māja atradās līdzās mežam, rudenīgie izbraucieni un pastaigas bija kļuvušas par neaizstājamu ģimenes tradīciju. Tēvs ar meitu varēja stundām ilgi klejot pa meža takām, runāties par vissvarīgākajām dzīves tēmām un sirsnīgi sacensties, kurš atradīs vairāk skaisto baraviku, jo tās ģimenē vienmēr vērtētas augstāk par gailenēm. Tāpat atmiņā palikuši ilgie, mājīgie vakari, kad kopā ar brāli un tēti līdz pat vēlai nakts stundai tika būvētas sarežģītas Lego mājas un pilsētas. Savukārt māti Klaudija visspilgtāk atceras caur ikdienišķiem, bet neaprakstāmi siltiem brīžiem. Mamma vienmēr saimniekojusi virtuvē, gādājusi par bērnu ērtībām, pavadījusi uz skolu, sniegusi bezgalīgu atbalstu un piepildījusi mājokli ar patiesu mājīgumu. Šo sievišķīgo spēju rūpēties par mājas pavardu un saviem mīļajiem Klaudija viennozīmīgi mantojusi tieši no mātes.
Stāstot par savas ģimenes iekšējo pasauli, Klaudija uzsver, ka viņi visi bijuši neaprakstāmi cieši saistīti, lai gan katram vienmēr bijusi sava personīgā telpa un savi mērķi. Ģimenē valdīja stingrs noteikums un ieradums gandrīz katru vakaru pie kopīga vakariņu galda atklāti izrunāt visas dienas gaitas, plānus, pārdzīvojumus un to, kas sakrājies uz sirds. Raugoties sevī, jaunā sieviete vecāku raksturos saskata milzīgu neatlaidību, spēku un veselīgu spītību. Vecākiem bija radusies nepieciešamība un kvēla vēlme doties uz Nepālu, lai kāptu majestātiskajos kalnos – viņiem to vajadzēja, un nekas cits pasaulē nespēja stāties ceļā. Ja Agnesei un Raimondam bija izvirzīts mērķis, viņus nevarēja apturēt neviens šķērslis. Šo pašu rakstura īpašību Klaudija redz arī sevī – ja viņa kaut ko patiesi ieņēmusi galvā, viņa izdarīs visu iespējamo un neiespējamo, lai mērķi sasniegtu. Mamma bieži atgādinājusi, ka šis nepiekāpīgais raksturs meitai izpaudies jau kopš agrīnas bērnības.
Paužot pārdomas par to, no kurienes vecākiem radusies tik nepārvarama tieksme doties bīstamajos kalnos, Klaudija paskaidro, ka tā nebija vienkārši aizraušanās ar alpīnismu. Tā bijusi dziļa un patiesa mīlestība pret Dievu, ticību un visu svēto šajā pasaulē. Vecāki bijuši savā ziņā traki un drosmīgi – viņi nemitīgi tiekušies izmēģināt kaut ko jaunu, pārvarēt sevi un savas bailes. Jo lielāks bija izaicinājums, jo aizraujošāka šķita dzīve. Kalnu varenās virsotnes kļuva par ideālo vietu, kur pārbaudīt savus spēkus un garīgo izturību. Taču tagad, saskaroties ar smago neziņu, meitai nākas sev uzdot visgrūtāko un mokošāko jautājumu – cik ilgi viņa spēs patiešām gaidīt savu vecāku atgriešanos mājās.
