Kad visa Latvija sajūsmā gavilēja par jaunizcīnīto Eiropas čempionu titulu 3×3 basketbolā, aiz muguras palika drāma, par kuru skatītāji pie televizoru ekrāniem pat nenautausēja. Pieredzējušais basketbola vilks Rihards Kuksiks atklāti izstāsta, ka triumfs laukumā prasījis mežonīgu atdevi un absolūtu sevis ziedošanu. Šī nebija vienkārši spēle vai kārtējais turnīrs basketbola kalendārā – tas bija īsts psiholoģiskais un fiziskais pārbaudījums, kurā kļūdu cena bija pārmērīgi augsta.
Daudzi līdzjutēji joprojām kļūdaini uzskata, ka dinamiskajā 3×3 basketbolā pietiek vien savākt četrus talantīgus un meistarīgus puišus, lai bez piepūles iekarotu Eiropas virsotnes. Kuksiks šo mītu grauj bez jebkādas žēlastības. Pēc viņa teiktā, īstā brālība un savstarpējā uzticēšanās netiek izcīnīta vienas dienas laikā. Aiz katras spilgtās uzvaras slēpjas smags darbs, milzīgi upuri, nebeidzamas traumas un taktiskās nianses, kas prasa neiedomājamu izturību un simtprocentīvu sapratni bez vārdiem.
Emocijas pēc zelta fināla sprāga kā vulkāns. Šīs nav tikai medaļas – tas ir apliecinājums gadiem ilgam darbam un neatlaidībai. Kuksiks neslēpj, ka komandā valdījusi unikāla saikne, taču vienlaikus likmes bijušas tik augstas, ka katrs laukumā pavadītais sekunžu simts šķitis kā izšķiroša cīņa par dzīvību un nāvi. Šis stāsts ir par asarām, sviedriem un to neredzamo pusi, ko kamera nekad neparāda un neiemūžina.
Pārdomas par spēles lauka pazaudēšanu un nenovēršamo karjeras izskaņu padara šo stāstu vēl dramatiskāku. Lai gan laukuma zvaigzne joprojām demonstrē fantastisku sniegumu un nevainojamu precizitāti, prātā neizbēgami ielaužas jautājumi par to, kas sekos tālāk. Karjeras beigas nav tēma, par kuru sportisti mīl runāt skaļi, taču Kuksiks ļauj līdzjutējiem ieskatīties savā patiesajā sajūtu pasaulē. Tas ir stāsts par lepnumu, sportisko degsmi un apziņu, ka katrs izgājiens laukumā var kļūt par pēdējo lielo akordu.
