19. septembrī savu svētku dienu un dzimšanas dienu svin viena no spilgtākajām un ietekmīgākajām Latvijas sabiedriskajām darbiniecēm Kārina Pēterstone. Viņas vārds un personība uz visiem laikiem ir ierakstīta mūsu valsts vēstures lappusēs, jo viņa atradās pašā notikumu centrā brīdī, kad tika atjaunota Latvijas valstiskā neatkarība. Bijusī kultūras ministre, kura gadiem ilgi atdevusi visu savu spēku un enerģiju valstiskajiem pienākumiem, šodien skatās uz savu dzīvi ar pavisam citu, neprātīgi dziļu un aizkustinošu skatienu. Viņas atmiņās joprojām ir dzīvas tās ļoti dramatiskās un neizmērojami spriegās 1991. gada augusta puča dienas, kad visa tauta aizturētu elpu gaidīja, kas notiks tālāk. Pētersone ar patiesu aizkustinājumu un bijību atceras, ka toreiz notiekošais liecināja par kaut ko unikalitātes pilnu un gandrīz nereālu.
Mēs šodien to visu pieņemam kā pilnīgi pašsaprotamu likumsakarību, ka notikumiem bija jārisinās tieši tā un ne citādi, taču toreiz, tajos liktenīgajos mirkļos, viss notika ārkārtīgi spontāri, neprognozējami un uz naža asmens. Viņa atklāti un bez slēpšanas atzīst, ka, ņemot vērā to smago un draudīgo vēsturisko fonu, kurā spēlēja padomju militārpersonu fiziskā klātbūtne tepat Latvijas zemē, tas bija absolūts brīnums un visaugstākā debesu labvēlība, kas mūsu tautai un valstij vispār tika parādīta no augšas. Bijusī ministre ar milzīgu lepnumu sirdī uzsver, cik fenomenāli un ekselenti toreizējie līderi spēja šo vēsturisko iespēju izmantot. Bija sajūta, ka izdevās izlīst tieši caur adatas aci, jo visi juridiskie un politiskie lēmumi tika pieņemti tik precīzi un laicīgi, ka šodien nevienam pasaulē nav pat mazākās iespējas piesieties vai apšaubīt Latvijas izvēli. Tas bija neprātīgi drosmīgs un riskants solis arī no Borisa Jeļcina puses, īpaši zinot tā brīža saspringto situāciju pašā Krievijā un starptautiskās sabiedrības piesardzīgo attieksmi, jo pasaule joprojām par galveno līderi uzskatīja Mihailu Gorbačovu. Tie bija pilnīgi neaizmirstami mirkļi, un šodien tās atmiņu emocijas ir pat grūti aprakstīt vārdos, jo tās joprojām liek sirdij straujāk pukstēt.
Tomēr aiz visiem skaļajiem tituliem, vēsturiskajām uzvarām un politiskās karjeras virsotnēm slēpjas sieviete ar savu personīgo drāmu un smagu atziņu. Šodien Kārina Pēterstone bez mājieniem atzīst, ka pastāv lietas, kas stāv tālu pāri jebkuriem amatiem un valstiskajiem nopelniem. Ar krietnu devu skumju viņa runā par savu kuplo un mīļo ģimeni, par saviem bērniem, kuriem savā aktīvajā politiķes karjeras laikā diemžēl nespēja veltīt pietiekami daudz laika, uzmanības un mātišķā siltuma. Pašlaik viņas vislielākā un neatsveramākā bagātība ir astoņas brīnišķīgas mazmeitas, un tieši viņās viņa saskata dzīves patieso jēgu. Atskatoties uz savu noieto ceļu, viņa nākusi klajā ar atziņu, ka pat ja viņa nebūtu paveikusi absolūti neko kā valsts amatpersona, viņas bērni un mazbērni ir viņas vienīgā un īstā dzīves sāls.
Lai gan politiskās aizkulises un valdības koridori jau sen ir palikuši pagātnē, Pēterstone joprojām neprot pavadīt dienas dīkā. Viņa ar milzīgu kaisli ir ienākusi sabiedriskajā darbā, aktīvi darbojoties Rīgas Latviešu biedrībā un Nacionālās bibliotēkas atbalsta fondā. Savukārt no darbiem brīvajā laikā viņas sirds un dvēsele atpūšas krāšņajā dārzā starp ziediem. Īpašu vietu viņas sirdī ieņem flokši, kuru reibinošā smarža un dzīvīgās krāsas sniedz neaprakstāmu prieku. Bijusī ministre izbauda ilgas pastaigas mežā un dievina savas mājvietas mājīgumu, kur katra lieta ir mantota no paaudzes paaudzē, sniedzot neatsveramu drošības un stabilitātes sajūtu. Viņas acis iedegas, runājot par skaistiem traukiem, gardu ēdienu gatavošanu un ciemiņu uzņemšanu – viņa vienkārši no visas sirds mīl pašu dzīvošanu. Interesanti, ka gatavošanas aizraušanās ir visas viņas ģimenes un bērnu kopīgais hobijs, un šo mākslu savulaik meistarīgi pārvaldīja arī viņas mīļotais vīrs Raimonds.
