Kaislības un pamatīgs emociju uzplaiksnījums pārņēmis populārā televīzijas šova “Gandrīz ideālas vakariņas” aizkulises. Šoreiz uzmanības centrā nonācis sabiedrībā zināmais bārmenis Mārtiņš Rozenvalds, kurš neslēpa savu patieso nepatiku un pat izmisumu saistībā ar namamātes, rakstnieces Daces Rukšānes sarūpēto vakara izklaides programmu.
Viss sākās brīdī, kad Dace Rukšāne nolēma savus īpašos viesus iesaistīt radošā un nemaz ne tik ikdienišķā uzdevumā – dzejas rakstīšanā. Kamēr pati rakstniece un Vakara saimniece ar pārliecību skaidroja, ka tas ir ārkārtīgi vienkārši un tieši šādus uzdevumus topošajiem autoriem dod jau pašā pirmajā Literārās akadēmijas dzejas nodarbību dienā, starp klātesošajiem sāka briedst pamatīgs nemiers. Mārtiņš Rozenvalds acīmredzami nebija sajūsmā par šādu pavērsienu un nespēja apvaldīt savas sajūtas.
Kameras priekšā un aizkadrā bārmenis atklāti pauda savu skepsi un neslēpa, ka dzejas māksla viņam ir pilnīgi sveša pasaule. Viņa izteikumi kļuva dramatiski un nevilšus atklāja patieso iekšējo paniku: “Nopietni? Nu, c’mon! Nu, kāds dzejolis no manis un tas nav mans, un tur totāla izgāšanās būs!” Pamanot bārmeņa satraukumu, Dace mēģināja viņu nomierināt, uzsverot savu ilggadējo pieredzi un norādot, ka vēl nekad nav satikusi cilvēku, kurš spējā radīt kaut pāris rindiņu būtu cietis pilnīgu sakāvi. Taču Mārtiņš, izmantojot sev raksturīgo ironiju un humora devu, piebilda, ka tādā gadījumā viņš ļoti viegli varētu kļūt par pašu pirmo izņēmumu šajā statistikā.
Kad viesi izklīda katrs uz savu pusi, lai mēģinātu notvert kaut nedaudz iedvesmas, gaisā joprojām strāvoja dažādas emocijas. Dace Rukšāne vēlreiz atgādināja un uzsvēra, ka šis uzdevums nekādā gadījumā nav domāts kā sacensība. Viņasprāt, vienkārši jāļauj savai iekšējai pasaulei un izjūtām izplūst uz papīra, jo šajā procesā nav labāku vai sliktāku dzejnieku.
Tajā pašā laikā citi šova dalībnieki pret uzdevumu izturējās pavisam citādi. Aktieris Kaspars Zāle devās pie ūdenstilpes, lai tur smelties mieru un iedvesmu. Viņš prātoja par dažādiem krēslu veidiem – kinoteātrī, automašīnā vai pat laivā – un nolēma izmantot krēslu kā savdabīgu semiotisku simbolu vai trepes savās rindās. Savukārt Vita neslēpa neviltotu sajūsmu par doto iespēju beidzot mirkli pabūt vienatnē ar sevi, zīmēt un iegrimst dzejā, sajūtot savu māksliniecisko garu pēc pēdējā laika saspringtā ikdienas ritma.
Tikmēr Mārtiņam iecere nāca ar milzīgām pūlēm un mocībām. Viņš pat bija spaidīts vairākkārtīgi lūgt papildu palīdzību un iedvesmas devu pašai namamātei. Tikai vēlāk, atrodoties vienatnē ar kameru, viņš atzina, ka ar grūtībām atradis spēkus saņemties, samierinājies ar situāciju un tomēr centies novest uzdevumu līdz galam.
